| Kad lidosiet kosmosā, noteikti rezervējiet vietu pie iluminatora. Nekad iepriekš nevar paredzēt ko izdosies saskatīt. Pavisam nesen SKS astronautiem izdevās novērot brīnišķīgos noktilucentos jeb naktī spīdošos mākoņus, kad kosmosa kuģis lidoja pāri Mongolijai 340 kilometru augstumā.  Atmosfēras zinātnieks Gerijs Tomass no Kolorādo universitātes ir redzējis tūkstošiem noktilucento mākoņu fotogrāfijas un šo ir novērtējis kā vienu no labākajām. "Tā ir jauka," zinātnieks sacīja. "Tajā redzams cik augstu patiesībā ir šie mākoņi - pašā visuma malā."
Tomass domā, ka šī elektrozilās krāsas josla atradās 83 kilometrus virs Zemes virsmas. Praktiski visa planētas atmosfēra atrodas zem šī līmeņa. Debesis šādā augstumā ir praktiski melnas. Šī ir meteoru, spēcīgo ziemeļblāzmu un mirstošo pavadoņu valstība. Ko mākoņi dara tādā augstumā? "Tas ir tas, ko mēs cenšamies noskaidrot," piebilda Tomass. Pirmo reizi noktilucentos mākoņus novēroja 19. gadsimta beigās, pēc 1883. gadā notikušā Krakatau vulkāna izvirduma. Indonēzijas supervulkāns izverda pelnu stabus vairāk kā 50 kilometru augstumā. Vēl ilgi pēc izvirduma varēja vērot apbrīnojamus saulrietus. 1885. gada jūlija vakarā Roberts Leslijs no Southemptonas Lielbritānijā satumstošajās vakara debesīs pamanīja gaiši zilus pavedienus. Viņa novērojumi tika publicēti žurnālā Nature. Leslijs ir pazīstams kā noktilucento mākoņu pirmatklājējs. 19. gadsimta zinātnieki izpētīja, ka šie mākoņi ir vulkānisko pelnu izplatības atmosfērā sekas. Bet pat ilgi pēc Krakatau vulkāna norimšanas mākoņi ir redzami debesīs. "Tā ir mīkla," teica Tomass. "Noktilucentie mākoņi ir ne tikai saglabājušies, bet arī izplatījušies." Sākotnēji mākoņi bija novērojami virs 50o platuma grādiem. Lai ieraudzītu gaiši zilos pavedienus, bija jādodas uz Skandināviju, Sibīriju un Skotiju. Pēdējos gados šī parādība ir vērojama jau vidējos platuma grādos, pat Turcijā un Irānā. Mākoņu izcelsme un izplatīšanās ir neatbildēts jautājums. Vai tie ir klimata izmaiņu vēstneši? "Pirmie novērojumi sakrīt ar Industriālās revolūcijas uzplaukumu," stāsta Tomass. "Bet šī sakarība ir pretrunīga." NASA turpina pētījumus. 2007. gada aprīlī polārajā orbītā startēja pavadonis AIM, kur tas novēro izmērus, formu un ledus daudzumu noktilucento mākoņu sastāvā. Projekts praktiski ir tikko sācies, bet ir jau iegūti interesanti dati. Noktilucentie mākoņi parādās polārās vasaras laikā. Tie ir izplatīti plašā apgabalā un mainās pa dienām un pat pa stundām. Papildus redzamajiem noktilucentajiem mākoņiem pastāv neredzamie. "Noktilucentie mākoņi ir veidoti no niecīgiem, 40 līdz 100 nanometrus lieliem ledus kristāliem, kas ir pietiekami, lai izkliedētu Saules gaismas zilās krāsas viļņus," skaidroja Tomass. "Mēs to zinājām pirms AIM starta. Kosmiskais kuģis atklāja vēl mazāku (zem 30 nm) kristālu saimi, kas Saules gaismu praktiski neizkliedē." Šie mākoņi nav redzami, bet ir neaizvietojami kopējās ainas izpratnē. Daļa no noktilucentajiem mākoņiem pēc formas imitē troposfērā esošos mākoņus, kas atrodas tuvāk Zemes virsmai. Iespējams, ka tā nav tikai sakritība un laikapstākļi kosmosa malā ir ciešāk saistīti ar zemākajiem atmosfēras slāņiem. Šie atklājumi ir svarīgi. AIM turpinās darbu, lai palīdzētu izprast noktilucento mākoņu mistēriju. Kādēļ šie mākoņi parādījās tieši 19. gadsimtā? Kādēļ tie izplatās? Ko ledus dara retinātājā un sausajā Zemes atmosfēras augšējā slānī, kur ir 100 miljons reižu sausāks kā gaiss Sahāras tuksnesī? AIM projekts ir pagarināts līdz 2012. gadam. "Mēs ticam, ka vairāk orbītā pavadītā laika un vairāk informācijas palīdzēs mums atbildēt uz šiem jautājumiem," piebilda Tomass. Pagaidām varam ieteikt - izbaudiet šo brīnumaino fenomenu. NASA | 
