Maldi par un ap astronomiju
Publicēts: 20.08.2008
Pats par sevi saprotams, ka teleskopiem ir milzīgs palielinājums un ar tiem var ieraudzīt visu un tikpat skaistu kā fotogrāfijās. Un ko gan citu astronomi varētu darīt, kā tikai skatīties zvaigznēs. Lai gan... vai patiešām viņi to joprojām dara lūkojoties parastajos teleskopos? Jau kuro gadsimtu?
Priekšstats: Teleskopiem ir milzīgs palielinājums.
Labojums: Cilvēks, kurš paņems rokās binokli un skaidrā bezmēness naktī pētīs debesis, ieraudzīs tajās daudz vairāk objektu, nekā skatoties ar neapbruņotu aci. Tomēr redzētais ievērojami atpaliks no brīvi pieejamajām debess objektu fotogrāfijām. Rodas iespaids, ka binoklis palielina pārāk maz un vajadzētu paņemt binokli vai tālskati ar lielāku palielinājumu. Ar to būtu iespējams redzēt vairāk. Izrādās, ka teleskopa redzeslauks būtiski neatšķiras no parasta binokļa redzeslauka, tātad palielinājums nav galvenais teleskopa raksturlielums. Tuvāko galaktiku leņķiskie izmēri ir pat lielāki nekā Mēnesim. Daudzi debess dzīļu objekti ir pārāk vāji, lai tos ieraudzītu nelielā binoklī, tie parādās tikai fotografējot ar ilgu ekspozīcijas laiku. Optiskā teleskopa izšķirtspēja, ja tas atrodas uz Zemes tuvu jūras līmenim, atmosfēras virmošanas dēļ, nav lielāka par 1 loka sekundi. Cilvēkam ar labu redzi leņķiskā izšķirtspēja ir 1 loka minūte, tātad tikai 60 reizes mazāka nekā pieminētajiem teleskopiem, tomēr ar teleskopiem iespējams uzņemt pat ļoti vāju debess ķermeņu attēlus. Lai sasniegtu krietni lielāku izsķirtspēju, teleskopus uzstāda augstu kalnos vai orbītā ap Zemi. Šādu teleskopu izšķirtspēja sasniedz vairākas loka sekundes simtdaļas.
Priekšstats: Astronomi ar teleskopiem skatās zvaigznēs.
Labojums: Lai gan, nereti, šāds priekšstats par astronomiem ir radies, vienkārši skatoties debesīs, visticamāk, neko jaunu atklāt neizdosies. Mūsdienās ir daudz precīzākas debess ķermeņu pētīšanas metodes – fotografēšana, interferometrija, spektroskopija u.c. Priekšstats par astronomu, kas ar samērā nelielu (varbūt ar paštaisītu) teleskopu lūkojas debesīs, visticamāk, ir radies lasot grāmatas par renesanses vai pāris gadsimtus jaunāku vēstures periodu. Ar optisku ierīci, kas līdzvērtīga mūsdienu tālskatim, Galilejam izdevās atklāt 4 Jupitera pavadoņus un Mēness krāterus. Vairākus gadsimtus vēlāk, lūkojoties tolaik lielākajā teleskopā, Heršels atklāja Saules sistēmas 7. planētu – Urānu. Vēl pat pirms aptuveni 30 gadiem kādam japānim izdevās ar neapbruņotu aci atklāt komētu. Tā mūsdienās ir ļoti liela veiksme. Mūsdienās debess dzīļu pētījumi tiek veikti ļoti plašā elektromagnētiskā starojuma diapazonā, sākot no infrasarkanā starojuma (siltumstariem), līdz pat gamma stariem. Bez tam, ar speciāliem pavadoņiem, kas palaisti kosmosā, tiek pētīti kosmiskie putekļi, lādētas daļiņas utt., nemaz nerunājot par zondēm un robotiem, kas pēta Saules sistēmas objektus. Debess objektu pozīcijas tiek noteiktas tikai izmantojot fotogrāfijas, turklāt nofotografēt iespējams krietni vien vājākus objektus, nekā tos redzētu cilvēks skatoties tāda paša izmēra teleskopā.
Nereti interesenti, apmeklējot mūsdienu observatorijas, vēlas paši savām acīm ielūkoties Visuma dzīlēs, tomēr nākas šos cilvēkus apbēdināt, jo mūsdienu (optiskie) teleskopi atgādina lielus fotoaparātus un tajos nemaz nav paredzēta iespēja ielūkoties. Lai radītu iespēju teleskopā ielūkoties savām acīm, tas speciāli jāpiemēro. Šādi teleskopi tiek veidoti speciāli amatieru un tautas izglītības vajadzībām.
Latvijā teleskopus var iegādāties www.teleskopi.lv.
Apgalvojums: Pilnīgi pilns Mēness no Zemes nekad nav redzams. Lai redzētu pilnīgi pilnu Mēnesi, Saulei, Zemei un Mēnesim jāatrodas uz vienas taisnes, bet tad notiek Mēness aptumsums.
Labojums: Lai gan šāds apgalvojums ir plaši izplatīts un nereti publicēts pat mācību literatūrā, tas ir nepārdomāts. Paužot savu viedokli, šāds fakts tiek uztverts kā acīm redzams. Tomēr precīza zinātne liek šaubīties un pārbaudīt pat šķietami vienkāršo. Šajā gadījumā kļūda ir tā, ka intuitīvi liekas, ka Saule apgaismo, kā arī mēs redzam, precīzi pusi no Mēness virsmas. Tā tas nav. Tā kā novērotājs neatrodas bezgalīgi tālu no novērojamā (lodveida) ķermeņa, tas vienlaicīgi redz mazāk kā pusi tā virsmas. Saule atrodas ievērojami tālāk no Mēness nekā Zeme, tāpēc, pat ja tā būtu punktveida objekts, tā apgaismotu lielāku laukumu, nekā vienlaicīgi no Zemes redz cilvēks. Reāli Saule apgaismo pat vairāk nekā pusi no Mēness virsmas. Tātad, lai redzētu pilnīgi pilnu (visa novērotājam redzamā Mēness daļa ir apgaismota) Mēnesi, Saulei, Zemei, Mēnesim un novērotājam nav jāatrodas uz vienas taisnes. Attēlā redzams piemērs, kurā novērotājs, kas atrodas punktā „L”, redz pilnīgi pilnu Mēnesi. Tiesa gan Mēness atrodas pie paša apvāršņa un tā novērošanu var ietekmēt Zemes atmosfēra, tomēr fakts kā tāds ir pierādīts, un neviens jau neliedz uzkāpt augstu kalnos. Jāpiebilst, ka praktiski (pat teleskopā nav manāma Mēness atšķirība no pilnīgi pilna), pietiek novērot Mēnesi neilgi pirms Mēness aptumsuma pusēnas fāzes sākuma.
Attēlā Saule apgaismo to Mēness daļu, kas iekrāsota dzeltenā un oranžā krāsā, bet novērotājs no Zemes, kas atrodas punktā „L”, redz tikai oranžā krāsā iekrāsoto Mēness daļu.
Priekšstats: Cilvēka acs inerce ir 0,1 sekunde, tāpēc, ja gaišā dienas laikā gar redzeslauku īsākā laika brīdī par 0,1 sekundi palido garām, piemēram, lode, cilvēks to neredzēs.
abojums: Visticamāk, lodi tiešām cilvēks neredzēs. Lai gan cilvēka acs inerce ir 0,1 sekunde, šis piemērs neizskaidro tās būtību. Daudzi notikumi ir pat ir vēl īslaicīgāki par 0,1 sekundi, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka cilvēkam tie nav redzami. Piemēram, fotoaparāta zibspuldzes uzliesmojums parasti ilgst no 1/1000 līdz 1/10000 sekundes, tomēr mēs to redzam un pat ļoti labi. Acs inerces būtība ir tāda, ka cilvēks šo uzliesmojumu iztver, ja vispār uztver, kā 0,1 sekundi ilgu. Ja uzliesmojums ir īsāks, mēs vairs nevaram noteikt tā ilgumu, bet gan tikai to, ka tas nebija ilgāks par 0,1 sekundi. Vēl viens piemērs ir dienasgaismas lampa, ka mirgo 50 reizes sekundē. Tā kā, lampas nespīdēšanas periodi ir tikai 1/100 sekundes gari, liekas, ka lampa spīd pastāvīgi. Cilvēks redz visu (elektronu staru) kineskopa radīto attēlu, lai gan vienlaicīgi spīd tikai maza daļa no tā. Vienkāršs piemērs, kā pašam pārliecināties par cilvēka acs inerci, ir tumsā ātri vicināt degošu brīnumsvecīti, vai skalu ar kvēlojošu oglīti galā, vai arī vērot ugunskuru (tas redzams attēlā). Gaismas punktiņa vietā būs redzama svītra, turklāt svītras garums parādīs gaismas avota noieto ceļu 0,1 sekundes laikā. Pārvietojot spožu ķermeni, vai pēc spoža uzliesmojuma acs inerce būs vēl lielāka. Ar to jārēķinās astronomijas amatieriem, novērojot parādības, kas saistītas ar ķermeņu kustību, vai tā strauju spožuma maiņu.
Pārpublicēts no Astronomijas Attīstības Fonda Interneta lapas
Komentāri
