Par telpu un laiku

[Māris]

Tieši relativitātes teorija ir analogs plakanai zemei, kas novietota uz ziloņa. Ar laiku šī teorija aizies kā vienkāršs stulbums. Par ziloni arī domāja aprobežoti, nedomāja par to kur atrodas zilonis, domāja tikai par to ka Zeme ir uz ziloņa, bet kur stāv zilonis, tas nevienam neinteresēja. Tāpat arī ar relativitātes teoriju, skaidro visu apmēram un aptuveni, bet fundamentālus iemeslus parādībām un fizisko mehānismu neskaidro un nedomā skaidrot.

Par Ņūtonu Tu arī kļūdies. Nevajag spriest par zinātni pēc jokiem un leģendām. Ābols, iespējams, Ņūtonam arī uzkrita uz galvas, taču savus likumus viņš neizveidoja pēkšņi un no nekā. Vēsture Ņūtona likumiem sākas ar dāņu astronomu Tiho Braga, kas pētīja galvenokārt Marsu un arī citas planētas, bet tikai tās, kas ir tuvu Saulei. Ar laiku pie viņa kā palīgs strādāja Johans Keplers un tad, kad Tiho Braga aizgāja no šīs pasaules, Kepleram palika visi viņa materiāli, statistiskie dati, un viņš aizdomājās, vai var šos datus apvienot kādā likumsakarība, ko viņš arī izdarīja, tā radās Keplera likumi. Keplera likumi nonāca Pie Īzaka Ņūtona un viņš savukārt sāka domāt, vai nevar izveidot likumsakarību, kas apvienotu Keplera likumus un viņš atrada likumsakarību, ko nosauca par Vispasaules Gravitācijas likumu. Iespējams vēstures niansēs kļūdos, iespējams arī kādas matemātiskās nianses palaidu garām, bet apmēram tādā veidā un ar tādiem datiem strādāja Īzaks Ņūtons. Vienīgi nosaukt likumu par vispasaules izrādījās ne gluži korekti, jo statistiskie novērojumi tika veikti tikai uz tuvākām Saulei planētām, tāpēc vēlāk radās dažādas nesaskaņas, piemēram Plutons īsti neiekļaujas klasiskajā Ņūtona mehānikā un parādījās Zeligera paradokss.

Ņjūtons savu gravitācijas likumu neieguva no tā, ka viņam uzkrita uz galvas ābols, viņš to ieguva no novērojumiem, būtībā loģika ir tāda, pamērījām un izdomājām formulas, kas saskan ar novērojumiem, bet viņš to formulu neizdomāja no gravitācijas fizikālā mehānisma, viņš visu laiku domāja kāds tur ir mehānisms, ne tikai viņš, bet visi tā laika zinātnieki domāja par to kā strādā gravitācijas mehānisms, vai pievelkas, vai piestumjas un kāds ir tam fizikālais iemesls.

Ņjūtona fizika nav tā kā gluži novecojusi, bet tai bija dažas nepilnības, tas ir pirmais tuvinājums. Ja paturpināt tēmu par ētera dinamiku, tad tur gravitācijas likums ir izvest, es uzsveru izvests, no gravitācijas fizikālā mehānisma. Rezultātā formula ir tāda pat kā Ņūtonam, tikai viņam klāt vēl ir Gausa integrālis, kas sākuma attālumos ir vienāds ar 1, pēc tam ir straujš kritums līdz nullei. Lūk kāpēc tuvu Saulei viss saskan ar Ņūtona formulu un kāpēc nav nekāda Zeligera paradoksa, jo gravitācija ir process, kuram pamatā ir termālā difūzija, vai kā to latviski pareizāk tulkot, vienkārši starp objektiem ir zemāka ētera temperatūra, līdz ar to zemāks spiediens. Gravitācija nav pievilkšanās, bet gan piespiešanās, tas ir ētera spiediens. Līdz ar to gravitācija neizplatās bezgalīgi tālu, jo siltuma apmaiņa pēc kāda noteikta attāluma sajaucas. Starp citu, it kā sākumos bija strīdi par to vai Ņūtona formulai vajag likt klāt eksponenciālo vienādojumu, tas nav gluži Gausa integrālis, bet tomēr tādi jautājumi it kā bija, bet galu galā no tā atteicās.

Mums vispār ir iestāstīta zinātnes vēsture galīgi aplami un nepareizi. Par Ņūtonu mums stāsta, ka viņam uzkrita ābols uz galvas un viņš no tā pēkšņi visu izdomāja. Mums stāsta ka Maksvels savus likumus postulēja, Jūs apskatieties viņa formulas un pamēģiniet kaut ko tādu postulēt. Mums stāsta ka Mendļejevs nosapņoja savu tabulu sapnī, lai gan realitātē viņš to taisīja mērķtiecīgi un arī neizgudroja pēkšņi, starp citu, oriģinālā viņai ir vēl viena nulles kolona, ētera kolona, kura mūsdienīgā tabulā ir izņemta. Tās visas mūsdienu zinātnes interpretācijas ir galīgie murgi, leģendu un joku pārstāstīšana, kas ir tālu no realitātes.

[kobalts]

Bet kā tavas pēdējās 5!!! rindkopas izskaidro kaut vienu apgalvojumu jeb noliegumu!? Kā?

[Māris]

To es nemaz nerakstīju ar domu kaut ko apstiprināt vai noliegt, vienkārši Tu paudi uzskatu, ka Ņūtons pēkšņi zem ābeles visu saprata, kā komentāru tam, sākumā es aprakstīju patieso vēsturi par Ņūtona gravitācijas likumu, bet pēdējo rindkopu minēju tikai kā piemērus izplatītām leģendām, ko mums pasniedz un kurām mēs esam noticējuši, nemaz neaizdomājoties par to kā ir patiesībā. Patiesība ir interesantāka. Tas ir vienkāršs komentārs, nevis kāds noliegums vai apstiprinājums.

Es īsti nesaprotu kāpēc Tev ir tāds uzskats, ka visam manis teiktajam ir kaut kas jāapstiprina vai jānoliedz. Es taču varu arī kaut ko vienkārši pakomentēt, nē? Visumā diskusija kārtējo reizi sāk izvērsties par piekasīšanos pie vārdiem. Es domāju ka aprakstīju visu diezgan izsmeļoši un saprotami, bet rezultātā būs kaudze jautājumu man un būs arī piekasīšanās pie vārdiem, bet nevienas atbildes uz mais uzdotajiem. Es arī agrāk esmu mēģinājis uzdot jautājums par nesaskaņām relativitātes teorijā un uzsvēris to, ka relativitātes teorija neapskata un nemēģina apskatīt fundamentālo dabas mehāniku parādībām, ko tā apskata, bet atbildes vietā ir tikai pretjautājumi un domāju šeit būs tāpat. Un es nemaz nerunāju par nesaskaņām pašā relativitātes teorijas pamatā. Kā var ņemt par nopietnu relativitātes teoriju, ja tā ir izveidota uz Lorenca saīsinājuma bāzes, ignorējot paplašinājumu, kur Lorenca teorija ir veidota no hipotēzes par ēteru, kā absolūti ideālu šķidrumu, bet izveidotā relativitātes teorija noliedz ēteru?

[Andis]

Nū.... teoriju var ņemt par pilnu tad, ja tā sakrīt ar reāliem novērojumiem dabā.
Un relativitātes teorija, cik lasīts, atbilst šādam nosacījumam.

[Māris]

Teoriju var ņemt par pilnu tad, kad tā var izskaidrot fizisko mehāniku tām parādībā ko tā apraksta, nevis piedāvāt tikai matemātisku abstrakcijas modeli. Ja teorija sakrīt ar kaut ko realitāte, tad var teikt ka tā nav pretrunā ar realitāti, bet tas nenozīmē ka viņa tiešām ir pareiza, kamēr neapstiprinās pilnīgi visi tās aspekti.

Arī ētera teorijām ir aprēķini, kas sakrīt ar dabu, pie tam ne tikai matemātiskās abstrakcijas līmenī, bet arī ar izskaidrotu fizikālu mehāniku, piemērs, tā pati gravitācija. Vēl piemērs, Maksvela vienādojumi. Maksvels un tā laika zinātnieki strādāja ar ēteru un viņa vienādojumi nav nekādi postulāti, lai gan visur māca ka tā ir. Piemēram, man vidusskolā un Rīgas Tehniskajā universitātē mācīja, ka tie ir postulāti. Maksvela teorija ir pamatā visai radioelektronikai. Ko nu? Kas tagad apstiprinās, ētera esamība pēc Maksvela, vai ētera neesamība pēc relativitātes teorijas?

Jā, starp citu, kāpēc es rakstu ētera neesamība pēc relativitātes teorijas, nevis pēc Einšteina? Tāpēc ka Einšteins tieši nekur neteica ka ētera nav, viņš no tā atteicās, jo strādājot ar ēteru būtu jāņem vērā un jāaprēķina mijiedarbība starp matēriju un ēteru un tas pēc viņa teikā ir sarežģīti, bet ja no ētera atsakās, tad var izveidot matemātiski vienkāršāku modeli, ko viņš arī izdarīja. Lūk vienīgais pamatojums ētera neesamībai. Kam interesē sīkāk, palasiet Einšteina, sacerējumos, jo es varu kļūdīties terminos un niansēs. Pie tam viņš to darīja tikai speciālajā relativitātes teorijā. Turpretī vispārējā relativitātes teorijā Einšteins apgalvo, ka telpa ir neiedomājama bez ētera. Laba teorija. Vispārējā relativitātes teorijā ētera nav, speciālajā ir, nu ļoti interesanti.

[kobalts]

Te nu gan tu draugs ''norāvi ūdeni'', Maksvela vienādojumi nav jebkuru elektromagnētisko procesu vienādojumi. Tur nav pat tik daudz cik melns aiz naga! Vecam Džeijam pat sapņos nerādijās ka strāva var plūst impulsiem, mainīgu virzienu, slodzes ciklu un kā to vēl var izmērīt!
Bet es jau ar šo tumsonību esmu apradis katru dienu skaidrojot par galvanisko mēriekārt aplamību, ka True RMS ir izsaitļojama TIKAI matemātiski.
Trakākais ir tas ka šādi tumsoņas sēž un raksta Mūsdienu Mērijumu Standartus Tautsaimniecībai.

[Blūms]

Dialektiskā - pretmetības vienībā - redzējumā ikkas ir gan absolūts, gan relatīvs. Tas nozīmē, ka nav nekā, kas ir tikai absolūts vai relatīvs. Ikkas ir absolūts, būdams sevis noteikts, - bet ir relatīvs, būdams citu noteikts. Klasisko zinātņu likumi Visumā, ignorējot pretmetu vienības likumu, ir absurdi.

Ja telpa nav priekšmetu gravitācijas savstarpējo attiecību lauks un laiks nav priekšmetu pašu ar sevi attiecību lauks, kas katram priekšmetam savi, tad kas ir šie lauki?" Šie lauki ir telpa un laiks, - un neredzu problēmu!

Gaismas ātrums un laiks ir mainīgi, un telpa liecas. To nevar izmērīt, bet var saprast, jo pašas mēru sistēmas Visumā pakļautas mainībai.

Un, pieminot gravitāciju, man gan liekas, ka tā nevis pievelk, bet piestumj, kas arī izskaidro Visuma izplešanos.

[Māris]

Kobalt, es jau teicu ka es varu kļūdīties un šo to aprakstīt neprecīzi, visu tagad pārbaudīt līdz pēdējai niansei prasīs daudz laika, bet visumā Maksvela nopelni elektromagnētismā ir nenoliedzami, lai gan Tu vari uzskatīt arī pretēji un mēģināt iestāstīt ka Maksvela teorijas var vispār izmest un tā pat viss strādās. Kā jau es teicu te būs piekasīšanās vārdiem Daži labi te bez maz vai ar lupu ies cauri manis rakstītajam un meklēs katru sīkumu, katru niansi kur piekasīties, bet atbildēt kaut uz vienu jautājumu, to nekādā gadījumā. Tā vietā labāk apskaidro tumsoņām, tādiem kā man, manis aprakstītās modernās fizikas nejēdzības, kuras ir aplamas pat pēc elementāras loģikas un izskaidro fizikālo mehāniku tām relatīvisma matemātiskās abstrakcijas muļķībām, vismaz kaut ko izskaidro cilvēcīgā valodā un tad sauc pārējos par tumsoņām. Sāc kaut vai ar elementārām pretrunām, kas atrodas vispārpieņemto teoriju pašos pamatos. Citādi Tava gudrā tēlošana un citu saukšana par tumsoņām ir pilnīgi bezjēdzīga.

Blūms, man ir pat sarežģīti izsekot Tevis teiktajam. Tā ir arī vairāk abstrakta valoda. Telpa nav priekšmetu savstarpējā gravitācija, gravitācija notiek telpā. Arī visādi lauki, pie kā mēs esam pieraduši nav nekas mistisks un abstrakts, ja protams to skatās no ētera dinamikas, nevis no relatīvisma tukšuma. Es pat nezinu kā viņi skaidro lauku, ir pilnīgs tukšums, bet lauks ir, kaut vai magnētiskais. No kā tukšumā izveidojas lauks? Būtu pat interesanti paklausīties kāda relatīvista domas par šo, bet nez kāpēc viņi šeit ir ļoti skopi ar skaidrojumiem un atbildēm, pat nemēģina variēt ar savu iecienīto matemātisko abstrakciju un pasniegt to kā fizisko realitāti, ko viņi parasti dara.

Oho, gaismas ātrums ir mainīgs? Tas gan ir jaunums! Lai gan ir dzirdētas teorijas ka kaut kad ļoti sen gaismas ātrums varēja būt cits, pamatojums tam gan nav dzirdēts. Telpa liecas? Labi, lai tā būtu. Tagad lūdzu fizikālo pamatojumu, kā darbojas izliekšanās mehānisms un kas izliecas, t.i. kas ir telpa? Kur atrodas pati telpa? Ja izliecas kāds priekšmets, tad tas izliecas pašā telpā, izliekšanās vai deformācija notiek kad priekšmeta ģeometriskās formas punkti (nosacīti punkti) pārvietojas atbilstoši viens pret otru telpā. Tad kur pārvietojas telpas daļas, kādā substancē, kā izpaužas telpas izliekšanās? Domāju Tev nebūs sarežģīti atbildēt, jo pats teici ka to var saprast, kaut arī izmērīt nevar, bet nu tas tā, sākumā izpratīsim, pēc tam domāsim kā izmērīt.

Mēru sistēma pakļauta mainībai? Kāds tam pamatojums?

Jā, gravitācija ir piestumšanās, piekrītu, pat aprakstīju kāds tam ir mehānisms.

[kobalts]

>Māris
Atvaino ja aizvainoju personīgi, bet kā es saku saviem klientiem:''Es nevaru palīdzēt jums , ja jūs to nevēlaties un turpinat darīt stūrgalvīgas kļūdas.''
Doplera efekts ir vismaz divas relatīvas vērtības. Ir divas atšķirīgas fiziskas vērtības- tātad ir pamats tam! Normāla Cilvēka apziņa pieļauj tikai 3virzienus telpā un 1virzienu laikā. Konkrēta gadijumā var būt tikai divas iespējas 1.Laika sprīdis ir bijis cits. 2.Vilnis ir atradies citā vietā. Lūk kur sākās abstrakcija un kādēļ kāds sāk ''staipīt laiku, telpu'' un meklēt paralēlas dimensijas.
Es neuzdodu jautājumu vai tu to saprati, bet labāk būs ja tu atgriezīsies tēmas sākumā un izlasīsi manu pirmo postu kam manuprāt vispār vajadzēja pielikt punktu tēmai.

[Māris]

Aizvainojis Tu neesi mani, tas būtu tiešām sarežģīti izdarāms. Saviem klientiem Tu arī pareizi saki, lai arī kas viņi būtu. To pašu derētu pateikt relatīvistiem, nav ko stūrgalvīgi dabas fizikas mehāniku pamatot ar matemātisko abstrakciju, ar matemātiku to var tikai aprakstīt, bet fizikas mehāniku būs jāizprot tik un tā, lai arī cik tam stūrgalvīgi zinātne pretojas.

Paskaties par kādu Doplera efektu Tu pats rakstīji, tieši tā, par skaņas. Tagad Tu man stāsti kaut ko par relativitātes vērtībām. Skaņas doplera efekts skaidrojas ar klasisko fiziku, bez jebkādas relativitātes teorijas, Kristiāns Doplers aprakstīja to vēl 1842. gadā, kad par relativitātes teoriju vēl vispār neviens neko nezināja. Labi vien ka viņi nezināja, vismaz fundamentālā zinātne attīstījās. Pie tam pie tādiem ātrumiem, kas ir skaņai relativitātes efekts vispār neizpaudīsies, pareizāk sakot izpaudīsies, ja paskaitīt pēc teorijas formulām, bet pats iedomājies kādi skaitļi tur būs pie tādiem ātrumiem, to relativitātes efektu vispār nevarēs pamanīt, bet dabā ir tā ka Doplera efektu var pat sadzirdēt, pat mēraparātus nevajag. Neko sev tāds relativitātes efekts pie skaņas ātrumiem! Skaņas Doplera efekts tiek skaidrots bez visādas mistikas un ir ļoti labi saprotams kāpēc to var tā izskaidrot, jo ir materiāla vide, piemēram, atmosfēra un Doplera efekts tiek skaidrots ar mijiedarbību starp skaņas avotu un vidi pa kuru izplatās skaņa, kurā atrodas šis skaņas avots un pārvietojas.

Kad jāsāk runāt par Doplera efektu ar elektromagnētiskiem viļņiem, tad parādās problēmas. Ētera ta nav, jādomā atkal ir ar tukšumu, mijiedarbības nekādas, jo nav ar ko mijiedarboties un parādās visādi brīnumi, kas var būt tikai abstrakti, piemēram, ka laiks rit savādāk vai vēl kaut kāda mistika. Kārtējā matemātiskā abstrakcija, kuras būtība ir tāda, ka izskaidrot neko nevaram, bet vajag kaut kā pamatot, lūk arī pamatojām, izveidojām matemātisko abstrakciju un pasakām ka fizisko mehānismu cilvēka smadzenes nespēj apjēgt un visiem ļoti labi, neko nav jāpierāda, neko nav jāpēta un iemeslu fiziskam procesam nevajag meklēt.